“Excellent Latvia” programmētāji Kristaps un Edgars ir būtiska komandas daļa, pateicoties viņiem tiek realizētas vērtīgas idejas, produkti un iespējas, kas nonāk pie mūsu klientiem.
Lielākoties sabiedrībai ir konkrēts priekšstats par programmētājiem, bet mēs esam nolēmuši to mainīt. Šajā stāstā uzzināsi, kādi ir mūsu programmētāji, kā piepilda laiku ārpus programmēšanas pasaules, kādas priekšrocības programmēšana dod reālajā dzīvē, par ko sapņoja kļūt bērnībā, kā tiek uzturēts līdzsvars starp profesionālo ikdienu un mājas dzīvi.
Edgars nonāca līdz programmēšanai, jo viņu interesēja datori. Patika šo to uzprogrammēt, padevās palīdzēt apkārtējiem atrisināt dažādas ar datoriem saistītas problēmas, patika spēlēt videospēles. Sākumā Edgars domāja, ka viņa darbs būs saistīts ar interneta ierīkošanu, datoru labošanu un pārdošanu, tāpēc pēc pamatskolas viņš sāka tehnikumā apgūt IT. Egdaru vienmēr ļoti interesējušas videospēles, kuras viņš uztver kā mākslas formu. “Caur spēlēm var pastāstīt stāstu, kaut ko iemācīt un pat mentāli palīdzēt. Es vienmēr gribēju veidot spēles, bet tas likās pārāk grūti, jo nemācēju programmēt. Vienu dienu braucu tramvajā uz mājām un izdomāju, ka noskatīšos vienu video pamācību kā to izdarīt. Kopš tās dienas viss aizgāja. Sāku mācīties veidot arī web aplikācijas, ko tagad daru ikdienā. Man patīk taisīt lietas, mēģināt domāt loģiski par lietām, plānot struktūru kaut kam sarežģītākam. Man patīk, ka man ir jādomā, ka ir grūti. Man nepatīk darīt kaut ko vieglu, ko es jau māku. Man patīk mācīties un mācīt citus,” stāsta Edgars, kurš lielākoties visu ir apguvis pašmācības ceļā.
Pēc Kristapa domām Edgars ir “old school” programmētājs, kas izvēlējies šo ceļu intereses dēļ, savukārt sevi viņš uzskata par “new school” programmētāju, kurš programmēšanu izvēlējies tāpēc, ka tur var labi nopelnīt. Viņš nekad nav bijis pacietīgais cilvēks, kurš var ilgi koncentrēties vienai lietai, bet viņam labi padevās matemātika. “Aiziet uz programmēšanu bija ļoti neraksturīga lieta, jo vienmēr esmu bijis aktīvais cilvēks. Skolā vienmēr biju top pieciniekā, bet nekad neesmu bijis akadēmiķis, kurš ļoti cenšas.” Ņemot vērā, ka Kristapa brālis jau strādāja par programmētāju, viņš zināja, ka relatīvi viegli varēs dabūt darbu. Trešā kursa sākumā Kristaps aizgāja praksē. Uzsācis darbu “Hansaworld”, izdzīvojis vairākas pārmaiņas uzņēmuma grupā un nu strādā “Excellent Latvia.
Kas ir interesantākais, programmējot?
Edgars: “Mācīties jaunas tehnoloģijas, kaut ko uztaisīt un redzēt rezultātu. Atrisināt dažādas problēmas. AI, “artificial intelligence”, robotikā ir ļoti daudz jaunu lietu ko apgūt, darīt. Man pats interesantākais šķiet, kad uztaisu videospēli un to iedodu citam cilvēkam, redzu kā viņš spēlē, ka viņam patīk, dzirdu, ko viņš man saka. Man tas ir gandarījums, ka cits var izbaudīt to, ko esmu uztaisījis. Darbā ir līdzīgi, jo zinu, ka kāds to izmantos un ceru, ka viņam patiks, būs laba pieredze.”
Kristaps: “Man programmēšanā patīk problēmu risināšana, tas viss process. Nezinu, vai tas man bija sākumā, pirms sāku strādāt, vai tāpēc, ka esmu risinājis daudz problēmu, bet tas man patīk. Arī personīgajā dzīvē man ļoti patīk pašam risināt visādas problēmas. Piemēram, kaut ko uztaisīt, uzbūvēt vai kaut ko tādu. Programmēšanā daudz maz viss ir paredzams. Tev jāseko noteikumiem un problēmu risināšana ir ļoti vienkārša. Savukārt parastā dzīvē var būt ļoti daudz apstākļu, kas problēmu risināšanu var ietekmēt – laikapstākļi, materiāla trūkums, vai kaut kas cits, bet programmēšana ir ļoti vienkārša. Dators ir viss, kas vajadzīgs.”
Kur savas programmēšanas iemaņas pielietot reālajā dzīvē?
Edgars: “Risinot strīdus, problēmas. Programmēšana nozīmē ne tikai kodu rakstīšanu, bet ir jākomunicē ar cilvēkiem, lai uzzinātu, kas vajadzīgs, jāmāk atrast kompromisi. Programmēšana devusi pieredzi, lai varētu labāk atrisināt strīdus. Piemēram, divi cilvēki grib dažādas lietas un man izdodas atrast kompromisu. Ja ir kaut kādas grūtības dzīvē, es māku tās risināt racionālāk, nebūt emocionāls. Māku sadalīti pa daļiņām savas dzīves problēmas un risināt pa vienai, kas varbūt ir programmēšanas domāšana.”
Kristaps: “Grūti pateikt, ko man devusi programmēšana un ko es izmantoju dzīvē. Pēdējo 15 gadu laikā esmu izgājis tik daudz kam cauri, esmu tik daudz mainījies, ka tiešām ir grūti saprast, kas ir programmēšana, bet kas esmu es. Vīriešiem ir raksturīga strukturēta domāšana bez emocijām, varbūt man tā ir daudz izteiktāka nekā citiem.” Programmētājam ir jābūt radošam, bet vai tas nāk no programmēšanas, vai tāpēc, ka tāds esmu – grūti pateikt. Radošums, bet tai pašā laikā racionālisms. Tev ir darbs, tev tas ir jāizdara un vajadzīga disciplīna, bet vai tā nāk no programmēšanas, vai tas ir tas, ko personīgi esmu sev izkopis ir atvērts jautājums. Varbūt, šīs trīs lietas – radošumu, disciplīnu un racionālismu attīsta gan personības iezīmes, gan programmēšana.”
Ko Tu dari brīvajā laikā un kas ir Tavs hobijs?
Edgars: “Pēdējā laikā mācos spēlēt ģitāru, kad sanāk spēlēju klavieres. Rakstu datorā mūziku, savienoju klavieres un uztaisu kaut ko. Taisu “music jam” – organizēju, ka cilvēki sanāk kopā, viņiem tiek iedota tēma un konkrētā laika periodā ir kaut kas jārada – mūzika, mūzika filmām. Taisu joprojām arī spēles, bet mazāk. Palīdzu citiem taisīt spēles un programmēt. Pamācu, paskatos kā viņiem sanāk. Ārā pastaigājos, ar riteni pabraucu.”
Edgars ir mācījies mūzikas skolā sitaminstrumentus – marimbu un bungas, bet klavieres un ģitāru apguvis pašmācības ceļā.
Izrādās, ka Edgara kaimiņiem ļoti patīk viņa muzicēšana, kuru nereti novērtē ar aplausiem. Ja Edgars nedēļu nespēlē viņam jautā: kāpēc vairs nespēlē?
Savukārt Kristapam patīk labot, būvēt un taisīt lietas. “Man patīk mācīšanās process. Katrai lietai ir kaut kāds apgūšanas process, lai saprastu kā viss ir veidots, kā tas strādā, kā to darīt. Savienot teoriju ar praksi. Es uzcēlu sev būdiņu laukos, uztaisīju terasi, uztaisīju laipiņu, tagad lieku bruģi. Man ir divas kreisās rokas, taču es mēģinu darīt to, kas man nav vienkārši, tāpēc ārpus darba cenšos sevi izaicināt ar tādām lietām. Man vienmēr paticis aktīvs sports. Es skeitoju, atsāku atkal snovot, cenšos skriet, braukt ar riteni. Kopš man ir laipiņa, vairāk peldu. Gribētu teikt, ka lasu grāmatas, bet neesmu nopelnījis šo statusu. Ģitāra man arī ir. Agrāk spēlēju un ceru ziemā atsākt.”
Ko tev māca hobijs?
Egdars: “Viss ko ir vērts darīt nekad nebūs viegli, tas ir galvenais ko esmu iemācījies. Ja gribi kaut ko iemācīties, vajag disciplīnu, vajag to vienkārši darīt. Piemēram, ģitāru iemācīties ir grūti un bez disciplīnas to nevar. Ja dzīvē gribu jebko izdarīt, tas parasti nebūs viegli un tam vajadzēs disciplīnu. Disciplīna ir kaut kas ļoti vērtīgs. Daudzi cilvēki nedara lietas tāpēc, ka tās ir grūtas. Mans hobijs man iemācījis, cik svarīga ir disciplīna.”
Kristaps: “Kaut kur bija uzraksts – “We do this not because it is easy, but because we thought it would be easy”( Mēs darām nevis tāpēc, ka tas ir viegli, bet gan tāpēc, ka mums šķita, ka tas būs viegli). Es bieži vien izvēlos darīt lietas, kuras man šķiet, būs vieglas. Un tad izrādās, ka tās galīgi nav vieglas, bet rezultāts ir ļoti līdzīgs, jo tas iemācījis pacietību un disciplīnu. Lietas, kuras daru ārpus mājām, es cenšos izmantot kā iespēju uzlabot savu disciplīnu un kārtību. Sports mani piepilda un to daru, nevis lai kaut ko iegūtu, bet es bez tā nevaru. Sports ir daļa no manis. Es sportu sevī uztveru līdzīgi kā elpošanu, bez tā nevarētu eksistēt. Paliekot vecākam, sāku vairāk baidīties kaut ko darīt, tad cenšos izmantot sportu baiļu pārvarēšanai. Agrāk es mierīgi skeitojot varēju slaidot pa kastēm vai snovojot apgriezties 360°, tagad sevi izaicinu un mēģinu lēnām mācīties, kā to darīt pareizāk. Es mācos, mēģinot sevi izaicināt.”
Kā Tu uzturi līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi?
Edgars: “Sākumā man nebija līdzsvara, laikam tāpēc, ka gribēju ļoti lielus rezultātus. Es ļoti daudz darīju, mācījos, taisīju lietas un mans brīvais laiks bija savienots ar profesionālo dzīvi. Tagad ir nedaudz citādi. Varbūt tāpēc, ka satiku Kristapu, kurš saka, ka vajag darīt arī citas lietas, ka vajag hobijus, nevar visu laiku tikai programmēt. Ir parādījusies sajūta un vēlme, aizejot mājās, padarīt kaut ko citu. Iekšēji kaut kas ir mainījies, ir parādījies balanss. Esmu atradis hobijus, kas man liek justies labi, dod motivāciju darīt kaut ko citu. Varbūt pirms tam arī tā bija, bet es par to nedomāju, neveltīju enerģiju. Man nebija prātā, ka es varu šīs lietas darīt un būt laimīgs. Domāju, ka tikai programmēšana mani padarīs laimīgu, ka man vajag rezultātus. Vienā brīdī programmēšana bija visa mana dzīve, tas bija viss ko gribēju darīt, jo man ļoti patika. Tagad esmu atļāvis sev ieskatīties citās lietās, man ir izvēle. Esmu kļuvis atvērtāks, vairāk izmēģinu lietas un tas man devis balansu.”
Kristaps: “Tam ir divas puses – tu nekad neizdarīs visu darbu, kas ir darbā pat, ja strādāsi 24/7. Līdz ar to, kāda no tā jēga, ja tu strādā 10-12 stundas dienā un tik un tā neizdari visu? Man bija kolēģis, kurš tad, ja pēkšņi vakarā vajadzēja kaut ko svarīgu izdarīt, jautāja – vai kāds nomirs, ja tas netiks izdarīts? Bieži izrādījās, ka darāmais darbs var pagaidīt līdz nākamajai dienai. Es šim visam izgāju cauri sāpīgā veidā, strādāju 10, 12 stundas dienā un rezultāts bija diezgan slikts. Programmēšanā viegli tur ir aiziet, jo piesēdies pie datora un strādā, tāpēc, ja es redzu, ka kāds cilvēks dara šo, es uzreiz saku – atrodi kaut ko ārpus darba un strādā laikā, kas ir paredzēts darbam. Kādreiz var izdarīt izņēmumu, bet jānosprauž robeža starp darbu un privāto dzīvi. Nevajag justies slikti, ja izdari mazāk nekā gribēji, nevajag sevi nostrādināt vairāk, lai it kā justos labāk. Strādājot 10-12 stundas dienā, ir jāpieņem apzināts lēmums, kāpēc to dari, cik ilgi to gribi darīt un kāds ir mērķis. Ja ir noteikts mērķis, tā ir īstermiņa vajadzība, tad tas var būt labi. Vissliktāk, ja to dara neapzināti, tad pamosties pēc pieciem gadiem, kad esi pazaudējis daļu savas dzīves un pat nezini, pēc kā īsti esi dzinies. Es esmu atradis savu līdzsvaru dzīvē. Bērni īstenībā ļoti labs motivātors. Kamēr ir cilvēki, kas izmanto darbu, lai aizmuktu no bērniem, es drīzāk aizskriešu prom no darba, lai būtu ar bērniem vairāk.”
Ja Tu varētu vakariņot ar jebkuru vēsturisku vai sabiedrībā zināmu personu, kura tā būtu un kāpēc?
Edgars: “Es izvēlētos Marku Aurēliju. Izklausās, ka viņš bijis ļoti varens un gudrs cilvēks. Viņš sapratis, kas viņam apkārt notiek, izpratis sevi, mācējis motivēt sevi, tā varētu būt interesanta saruna. Vēl būtu interesanti parunāt ar Valēriju Ļegasovu un Borisu Ščerbinu, viņi bija ļoti ietekmīgi cilvēki, kad Ukrainā Černobiļā uzsprāga atomreaktors. Būtu interesanti ar viņiem parunāt, kā tas bija, kā viņi risināja šo krīzi.Viņiem bija ļoti liela ietekme un, pateicoties viņiem, lielākā daļa Eiropas nav radioaktīva. Varbūt arī ar Frediju Merkūriju aprunātos un kopā uztaisītu, kādu dziesmu. Vēl varētu būt interesanti parunāt ar savu 20 paaudzes vecvecvecvectēvu. Tas varētu būt interesanti, parunāt ar kādu, kurš ir tavā ģimenē, bet kurš dzīvojis pirms ļoti ilga laika.”
Kristaps: “Jā, tas būtu interesanti. Mana vecmamma bija daļa no partizānu kustības Otrā pasaules kara laikā un tētis pa arhīviem tagad meklē, kas īsti notika. Gandrīz vai ar jebkuru Amerikas prezidentu būtu interesanti parunāt. Ar to, kurš izveidoja konstitūciju, ar Kenediju, lai saprastu vai tiešām tur bijis iemesls kādai konspirāciju teorijai un nākamais varētu būt Bušs vai Klintons. Gribētu aprunāties ar Bušu jaunāko, kura laikā notika 11.septembra terora akts, tad bija diezgan raibs laiks Amerikas vēsturē, par ko būtu interesanti parunāt.”
Ja Tu nebūtu programmētājs, kas Tu būtu?
Edgars: “Vienkāršā atbilde būtu datorsistēmu tehniķis, bet reālāk – es noteikti būtu saistīts ar mūziku. Ja nebūtu aizgājis mācīties IT, es būtu stājies Mūzikas akadēmijā, iespējams spēlētu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Man ļoti patīk mācīt, tāpēc varbūt būtu mūzikas skolotājs mūzikas skolā vai akadēmijā. Iespējams, spēlētu grupā, būtu mūziķis. Kaut kas ar mūziku saistīts, bet visdrīzāk mācītu mūziku. Kreatīvāka atbilde – es varētu būt vilciena vadītājs, konduktors vai pilots, jo man ļoti patīk vecie vilcieni un lidot ar lidmašīnu.”
Kristaps: “Man bērnībā vienmēr bija doma, ka es kļūšu par sportistu. Ja es nebūtu programmētājs, es paliktu komercģimnāzijā, aizietu uz biznesa vadību un būtu uzņēmējs. Celtnieks būtu mana radošā profesija. Man šķiet dīvaini teikt – mana sapņu profesija, jo visu, ko dari, tu dari kādam citam, lai kāds cits kaut ko iegūtu, sasniegtu savus iedomātos mērķus. Drīzāk es teiktu, ja man būtu iespēja nestrādāt, es palīdzētu jauniešiem un bērniem mēģināt saprast dzīvi. Daudzi puiši pievēršas kriminālām lietām, jo aug bez tēva, es gribētu palīdzēt aizsāt tēva lomu un dot viņu dzīvei jēgu.”
