Evitas pieredzes stāsts par ceļošanu un attālināto strādāšanu

Evitas dzīves kvalitāte uzlabojusies pateicoties elastīgai darba videi. Tas notika piespiedu kārtā – Covid-19 iespaidā. Viņas dzīve kopš tā laika ir mainījusies tikai uz pozitīvo pusi. Iepriekšējā darba vietā neviens neatgriezās birojā vēl divus gadus pēc Covid sākuma. Pēc tam, kad jau bija iespējams pret vīrusu vakcinēties, Evita un citi viņas kolēģi gada tumšajā laikā strādāja no Eiropas Dienvidiem. Kad darba attiecības ar iepriekšējo darba devēju beidzās, bija skaidrs, ka klasiskā biroja vidē viņa nevēlas atgriezties. Gribēja vairāk brīvības, elastīgākus strādāšanas nosacījumus un vairāk ceļot, turpinot strādāt. Viņa saprata, ka ar četrām atvaļinājuma nedēļām ir par maz un noteikti ir iespējams vidusceļš. Evita vēlējās turpināt strādāt pilnas slodzes darbu, bet ar iespēju mobili pārvietoties – kādu laiku padzīvojot citā vidē, kultūrā, nepazīstamā vietā.
2022.gadā viņa pievienojās “Excellent Latvia” komandai. Kopš tā laika viņai ir pieredze strādāt attālināti no Spānijas, Igaunijas un Centrālamerikas, kas bija šis pēdējais ziemas brauciens.
Par to arī būs stāsta turpinājums.

Cik ilgs bija šis ceļošanas, strādāšanas posms?

Centrālamerikā biju aptuveni divus mēnešus, kombinējot attālinātu strādāšanu un atvaļinājumu. Mans ceļojums sastāvēja no vairākiem posmiem. Kopumā es biju piecās valstīs. Sākumā vienu nedēļu Kalifornijā, kur es paciemojos pie sava brāļa, tad nedēļu Mehiko, trīs nedēļas Gvatemalā, pusotru nedēļu  Salvadorā un pusotru Nikaragvā.

Kā ir apvienot ceļošanu un strādāšanu?

Pirmkārt, jāsaprot, ka tas nav atvaļinājums, tas nav vienkārši tūrisms. Lai sabalansētu ceļošanu ar strādāšanu, ir jābūt disciplīnai, plānošanai un jāprot atrast līdzsvaru starp strādāšanu un brīvā laika pavadīšanu. Es drīzāk teiktu, ka tā ir strādāšana citā vidē, nevis tūrisms, jo tu strādā tieši tāpat kā ierasts mājās. Darbības ir visas tās pašas, cilvēki, ar ko kontaktējies, tieši tie paši. Atšķiras tas, ko tu dari pirms/pēc darba un nedēļas nogalēs. Tas ir tas, kas man patīk. Tu vari būt savā, it kā ierastajā vidē, strādāt ar savu datoru, bet pēc darba iziet pastaigā, aiziet iedzer kafiju, nopirkt pārtikas produktus citā valstī, pilsētā, nezinot kur, ko un kā. Nezinot vietējo valodu, dažādas īpatnības – tas man rada piedzīvojuma sajūtu. Diena sadalās divās daļās. Pirmā daļa ir tā drošā un pierastā pasaule, kur viss ir zināms un atliek tikai turpināt ierastās lietas, bet tikko tu izej ārā uz ielas, ir pilnīgi cita pasaule, kur viss ir nezināms. Katra ikdienišķā lieta ir neliels pārbaudījums. Nemitīgi ir vajadzīgas problēmu risināšanas iemaņas. Tas man liek domāt, nevis autopilotā aiziet uz ierasto veikalu, nopirkt to, ko parasti pērc.
Ceļojot ir jādomā līdzi, tas man patīk. Pat tādas it kā vienkāršas darbības – atrast transportu, saprast transporta sistēmu, atrast veļas mazgātuvi, sarunāties ar darbiniekiem, u.t.t. Tas prasa domāšanu, piepūli, bet kaut kādā veidā viss atrisinās. Tu kaut ko iemācies, uzzini jaunu informāciju, parunā ar cilvēkiem par dažādām lietām. Ierastajā mājas vidē tādas praktiskas lietas būtu pilnīgs nieks, bet šajā situācijā ir jāiziet no ierastā komforta.
Papildu grūtības līmeni var radīt valodas barjera, bet šajā gadījumā mums tas nebija tik izteikti, jo man un draugam ir spāņu valodas zināšanas sarunvalodas līmenī, kas saziņu atviegloja.

Cik pretīm nākoša bija komanda, vadītāji?

Es domāju, ka būs daudz grūtāk, bet ideja tika pieņemta ar sapratni un bija vienkārši īstenojama. Gan pagājušajā ziemā, kad pavadīju dažus mēnešus Spānijā, gan arī šajā reizē. Man ir ļoti, ļoti liels prieks, ka tā bija viena saruna, lai to īstenotu. Mēs vienojāmies par darba un atvaļinājuma modeli, kas neietekmētu procesus no biznesa viedokļa un derētu arī man personīgi. Manas prombūtnes nedēļas tika sadalītas blokos – divas nedēļas strādāju, divas nedēļas biju atvaļinājumā. Vienojāmies, ka būšu pieejama konkrētās darba dienas stundās. Puse no darba stundām pārklājās ar visiem pārējiem kolēģiem un vadītājiem, laika starpības dēļ, bet pārējo laiku es strādāju ārpus uzņēmuma standarta darba laika.

Kādi bija darba izaicinājumi esot citā kontinentā, laika joslā?

Pirmkārt, neatkarīgi no atrašanās valsts vai pilsētas, jebkurai strādāšanai, svarīga izvēlētā dzīvesvieta. Izvēloties, kur palikt, īpaši pievēršu uzmanību, lai tā būtu darbam piemērota vieta, lai būtu piemēroti apstākļi. Man ir svarīgi, ka ir galds ar krēsliem, kas var kalpot kā birojs. Protams, lai ir labs internets. Noteikti noder, ja ir virtuve, kur var pagatavot vienkāršas maltītes, uzvārīt tēju, kafiju.
Par ēšanu ir jādomā un jāskatās, lai tuvākajā apkārtnē būtu kur paēst ārpus mājas vai iespēja pagatavot maltīti dzīvesvietā. 
Naktsmītnes rezervējām tā, lai varētu ievākties vismaz vienu dienu pirms ir darba dienas. Ja rastos vajadzība kaut ko mainīt, būtu kaut kādas problēmas, mums ir laiks tās atrisināt.
Otrkārt, izaicinājums bija grafiks, bet principā pat labā nozīmē. Pielāgojoties laika joslām, lai pārklātos puse no dienas, es sāku darbu sešos no rīta, bet ap pusdienlaiku, pēc vietējā laika, savu darba dienu biju jau pabeigusi. Centrālamerikā, vietējiem cilvēkiem dienas sākas ļoti agri. Pirms un ap saullēktu ir dažādi trokšņi uz ielām, cilvēki aktīvi darbojas, sāk darbu. Darbadienas sākas ļoti agri un tās arī agri beidzas, mums ļoti dabīgi iegājās šis ritms.
Vēl pie izaicinājumiem jāpiemin dažādas ar dzīvesvietu saistītas lietas:

• Internets, kas var būt nestabils, ne tik labs, kā ir pierasts. Reizēs, kad bija lēns internets, bijām nodrošinājušies ar vietējām SIM kartēm un šādos gadījumos strādājām izmantojot mobilo datu internetu.
• Nepārtraukta elektrības padeve. Iepriekš pat mēs neiedomājāmies, bet tā arī ir lieta, kas jāpārbauda, dodoties uz attīstības valstīm. Mums tas darba ziņā īsti neko nemainīja, bet atvaļinājuma nedēļās Nikaragvā, bija divas epizodes, kad pusi dienas nebija elektrības. Internets strādāja, bet ir jābūt alternatīviem veidiem, lai uzlādētu ierīces. Ja nav elektrības,  tad strādāšana var būt nedaudz stresaina.
• Trokšņi, kurus nevar paredzēt. Tāda pieredze mums arī bija, kad manam draugam notika Zoom zvans, un blakus mājā sākās baznīcas kora mēģinājums.

Kopumā ir jābūt gatavam pielāgoties tieši dzīvesvietas un darba apstākļu ziņā, pat strādājot no piemājas kafejnīcas vai coworking telpās.

Kādi krāšņākie, spilgtākie piedzīvojumi, vietas, kuras tu noteikti ietiektu redzēt?

Viena no tām droši vien bija neliela zemestrīce Mehiko. Tas bija interesanti. Esmu piedzīvojusi dažas mazas zemestrīces iepriekš, bet bija diezgan baisi no rīta pamostoties, kad viss sāka šūpoties. Meklēju kaut kādu informāciju internetā, bet neko īsti neatradu. Ne ziņu rakstus, neko, tikai, ka tā ir piereģistrēta. Aizejot uz kafejnīcu, dzirdēju, kā vietējie cilvēki apspriež šo notikumu, bet laikam tā nebija pietiekami stipra, lai par to rakstītu medijos.
Man ļoti patīk bijušās koloniālās pilsētas Gvatemalā, Salvadorā, Nikaragvā. Ļoti krāšņas un autentiskas.
Vēl noteikti tā saucamie Chicken bus. Tā ir pieredze, ko katram ieteiktu Centrālamerikā izbaudīt. Chicken bus ir amerikāņu skolas autobusi, ko parasti redzam filmās. Dzeltenie autobusi, kas nokalpo savu laiku ASV un tiek pārvesti uz Centrālameriku. Tur tos katrs šoferis izdaiļo pēc savas patikas: ar dažādām gaismiņām, tumbām, dažiem iekšā ir videoekrāni, dažādiem rotājumiem. Tas ir vietējais sabiedriskais autobuss, ar kuru lēti var aizbraukt praktiski uz jebkurieni valstī. Vienmēr iekšā skan skaļa latino mūzika, regetons un ir pilns ar dažādiem vietējiem pārdevējiem. Chicken bus, jo cilvēki reāli pārvadā vistas, cāļus un dažādas citas dzīvas, nedzīvas lietas. Tur notiek tā īstā dzīve. Tur ir tirgošanās, sarunas, cilvēki. Viņi bieži vien apsēžas blakus, sāk runāt un interesējās, ko tad tu dari tik tālā vietā no savām mājām.
Centrālamerikā arī ir daudz iespaidīgu vulkānisko ainavu. Piemēram, Atitlan ezers, kuram apkārt ir vairāki vulkāni, ir ļoti skaists. Vulkāniskās salas, kuras vislabāk apskatīt braucot ar motorrolleru. Ļoti skaista daba un dažādi dzīvnieki.
Mēs arī pabijām Gvatemalā vienā reliģiskā kulta ceremonijā, kas bija ļoti nepierasti un savdabīgi. Tur apvienojas Maiju kultūra un katoļu ticība. Viņi pielūdz īpašu lelli, kurai ziedo un dod dzert alkoholu un aizsmēķē cigareti. Tas bija ļoti interesanti.

Kas jāņem vērā dodoties šādā ilgā ceļojumā, ieteikumi, padomi?

Pirmkārt, manuprāt, jāsagatavojas un jāievāc informācija, jāveic izpētes darbs. Par interneta pieejamību, par cenām, par vīzām. Tādas pamatlietas, bez kā nevar iztikt un kas ir jāzina. Jāsaka, ka šī bija man otrā reizē šajā reģionā un arī fakts, ka es spēju komunicēt spāņu valodā, noteikti visu atviegloja. Gan gatavošanos, gan arī pašu ceļojumu, jo bija priekšstats par to, kā būs un ko sagaidīt.
Svarīga lieta noteikti ir izvēlēties kāda veida dzīvesvietā palikt, ja ir paredzēts strādāt. Variantu ir daudz, tas var būt dzīvoklis, viesnīca, hosteļi, viesu nami. Centrālamerikā vietējie cilvēki bieži izīrē vienu stāvu no savas mājas kā dzīvokli, iespējams ar atsevišķu ieeju. Katram dzīvošanas variantam ir savi plusi un mīnusi. Pārsvarā, kad mēs strādājām, izvēlējāmies Airbnb dzīvokļus, lai būtu iespēja sev iekārtot kaut kādu biroju, lai būtu pieejama virtuve. Dažas dienas mēs strādājām no kāda hosteļa, tur bija ierīkota īpaša strādāšanas zona. Jādomā par drošību. Jālasa, jāvāc informācija kuros rajonos palikt, ko darīt, ko nedarīt. Par dzīvesvietu un internetu noteikti jālasa atsauksmes. Tā kā šobrīd ļoti daudz cilvēki strādā ceļojuma laikā, tad bieži vien ir atrodami komentāri par interneta kvalitāti, dažreiz arī paši īpašnieki norāda interneta ātrumu. To iespējams pajautāt arī pirms naktsmītņu rezervēšanas, lai viņi atsūta “screenshot” ar savu Wi-Fi ātrumu. Pie dzīvesvietas, kur plānots palikt, jāskatās, kāda ir apkārtējā vide, kādas ir ēšanas iespējas. Vai paši plānojat gatavot ēst, vai ir iespēja izvēlēties un kaut ko pieņemamu atrast netālu no apmešanās vietas. Kādi ir pieejamie servisi, sporta iespējas, izklaide, transporta savienojumi. Ir cilvēki, kuri varbūt vēlas palikt uz vientuļas salas. Tad tā atkal ir izvēle, kam jāņem vērā dažādas detaļas.
Jāpiemin protams arī standarta lietas: “VPN”, “power bank”, laba ceļojumu apdrošināšana, maksājumu kartes, E-sim karte, vakcīnas, dokumenti, vīzas. Liekas pašsaprotami, bet tās arī ir pamatlietas, par kurām ir jāpadomā.

Kāds bija finansiālais ieguldījums?

Mēs intereses pēc skatījāmies līdzi, lai salīdzinātu izmaksas dažādās valstīs. Dzīvošanai mums sanāca vidēji tērēt 50 eiro dienā divām personām. Mēs palikām dzīvokļos, hosteļos, viesu mājās, dažās viesnīcās.
Pārējie izdevumi (ēšana, transports, izklaides, ekskursijas ut.t.) mums sanāca vidēji ap 45 eiro personai dienā. Tas ir kopējais budžets gan strādāšanas laikā, gan ceļojot. Protams, varētu lētāk, bet varētu arī daudz dārgāk. Mans iepriekšējais brauciens uz Centrālameriku bija solo brauciens ar ļoti zemu budžetu, tāpēc zinu, ka to var paveikt arī ar divreiz mazāku budžetu. 

Cik daudz mantu Tev bija līdz?

Man bija līdzi tikai rokas bagāža. Viena liela mugursoma, 40 litri, ko var ienest lidmašīnas salonā kā rokas bagāžu. Otra mazāka mugursoma ar svarīgākajām lietām (dators, visa elektronika, personīgās mantas, maks, dokumenti). Tā ir soma, ko es neizlaižu no rokām nevienā momentā, kad es kaut kur braucu.

Bez kā varēji iztikt?

Drēbes vienmēr var ņemt līdz mazāk, tajā pašā laikā ir jābūt gatavam ar mazāku drēbju skaitu būt radošam. Jāplāno drēbju mazgāšana, jo ne visās dzīvesvietās  ir veļas mašīna. Parasti atrast veļas mazgātavu nav grūti, bet tas vienkārši ir jāieplāno un jādomā līdzi, kā tas ietilps dienas plānos.

Vai Tu ieteiktu arī citiem apvienot ceļošanu ar strādāšanu?

Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Ja tas rada vairāk stresa nekā patīkamas emocijas, tad labāk nevajag. Domāju, ka nav obligāti nekur tālu jābrauc. Var aizbraukt nedēļu padzīvot Liepājā vai Cēsīs, noīrēt dzīvokli un vienkārši padzīvo citā vidē. Es arī tā esmu darījusi un tas ir ļoti forši. Vides maiņa ļoti nāk par labu. Šajā variantā paliek zināma drošības sajūta, bet tomēr tā ir jauna vieta, kaut kas jauns, interesants. Attālinātajā strādāšanā atslēga ir būt neatkarīgam no atrašanās vietas. Iespēja brīvi pārvietoties bez liekiem šķēršļiem, tā es noformulētu. Viss atkarīgs no cilvēka rakstura. Man ir nepieciešama kustība, vajadzīgi jauni iespaidi. Man ir vajadzīga brīvība kustēties, tas vienkārši ir mans, bet ne visiem cilvēkiem tā ir.
Vēl šeit varētu  pieminēt par izaicinājumiem kombinācijā ceļošana ar strādāšanu.

• Pārvākšanās var būt ļoti nogurdinoša, var būt daudz nezināmā. Dažādas problēmas, kas ir jārisina un tas paņem daudz enerģijas. Iespējams, ka produktivitāte arī no tā var ciest, ja nav disciplīnas, grafiks, plānošana. Darba ritms tiek turpināts, kāds tas būtu esot mājās, bet iespējams citās stundās, citā darbā vidē. Plānošana tiešām ir ļoti svarīgs elements.
• Izaicinājums, dažiem cilvēkiem, varētu būt lielāka būšana vienatnē, vienatnes sajūta. Mums labi strādāja kontrasti paliekot dzīvoklī vai hostelī. Hosteļos ir iespēja satikt citus cilvēkus dabīgā veidā, kad gribējās komunikāciju un socializēšanos. 
• Dažreiz var būt grūtības atrast stabilitāti. Ir vajadzīga kaut kāda rutīna, pieradumi. Tam ir liels spēks, liela ietekme uz  mentālo veselību un noskaņojumu kopumā.
• Izaicinājums ir atrast līdzsvaru, jo tas nav atvaļinājums. Manuprāt, nav iespējams apvienot pilna laika strādāšanu ar pilna laika ceļošanu. Ir jāsamierinās, ka nevarēs visu redzēt, jo nepietiks laika un enerģijas. Lai pilnvērtīgi varētu strādāt, pēc darba dienas ir vajadzīga mierīga atpūta nevis intensīvs tūrisms. 

Kas visvairāk pietrūka esot prom?

Kvalitatīvas sarunas ar cilvēkiem, jo pārsvarā sarunas ar satiktajiem cilvēkiem ir par  klasiskajiem pamatjautājumiem – ko esi jau redzējis, ko taisies redzēt, cik ilgi esi šeit, cik ilgi būsi šeit, u.t.t. Kvalitatīvākas sarunas ne tik bieži izveidojas.
Pietrūka savas virtuves, kur viss ir pazīstams, savas sporta rutīnas. Ilgāk esot vienā vietā to var izveidot, bet mēs nebijām tik ilgi vienā vietā, lai šo realizētu. 

Kādas pozitīvās iezīmes Tu labprāt redzētu Latvijā?

Manuprāt, daudzi uzņēmumi jau ir ļoti progresīvi domājoši un piedāvā saviem darbiniekiem dažādus bonusus, kas saistīti  ar elastīgu darba vidi. Ļoti ceru, ka tādu būs aizvien vairāk. Dažādus darbiniekus motivē dažādas lietas un vadītājam to būtu vērtīgi saprast. Ir cilvēki, kuriem bezmaksas kafija un augļi birojā vai krāšņa Ziemassvētku balle, būs lieliska pievienotā vērtība. Citiem galīgi nē, tāpēc svarīgi katram darbiniekam piedāvāt interesantus bonusu, kas cilvēkus motivē. Ceru, ka aizvien vairāk uzņēmumu piedāvās tieši elastīgu darba vidi. Ceru, ka mēs redzēsim daudz vairāk piemēru, kad ir iespējamas elastīgas darba stundas, attālinātais darbs, četru dienu darba nedēļa vai apmaksāts papildus atvaļinājums, pēc zināmiem nostrādātiem gadiem uzņēmumā. Šie bonusi saistīti ar darba un privātās dzīves balansu. Domāju, ka priecīgs darbinieks savā privātajā dzīvē būs daudz produktīvāks darbā un daudz foršāks kolēģis.

Vai Tu ko mainītu šajā piedzīvojumā?

Es mainītu to, ka es brauktu uz ilgāku laiku kopumā un paliktu ilgāk vienā konkrētā vietā. Bieža dzīvesvietas maiņa diezgan nogurdinoša. Strādāšanas periodos mēs vienā vietā palikām apmēram nedēļu, dažreiz mazāk. Mēs gribējām redzēt vairāk, bet citreiz labāk paliktu ilgāk vienā vietā. Vismaz divas nedēļas vienā vietā. Vislabāk ilglaicīgu strādāšanu un ceļošanu var izbaudīt ceļojot lēni, lai būtu pietiekami daudz laika izveidot ieradumus un uzbūvēt rutīnu. Tajā pašā laikā, pēc darba brīvajā laikā un nedēļas nogalē var gūt arī tādu patiesi dziļu pieredzi šajā galamērķī un varētu sajust vietējo dzīvi no dažādiem aspektiem.