Bija saulaina diena, kad devos ceļā no Rīgas uz Kandavu, lai satiktu “Excellent Latvia” produktu vadītāju Aiju Ābeli. Viņa dzīvo gleznainā meža ielokā un ikdienā strādā pilnībā attālināti, uz biroju atbraucot vien reizi mēnesī. Mūsu saruna ir par iespējām un izaicinājumiem, izvēloties šādu dzīvesveidu.

Jau labu laiku Aija meklēja iespējas dzīvot pašai savā mājā. Izvērtējot tirgū pieejamos variantus un finansiālās iespējas, rādiuss ap Rīgu paplašinājās un laimīgas sagadīšanās dēļ, Aijas ģimene atrada māju nekurienes vidū, laukos, netālu no Kandavas. “Kad atbraucu uz šejieni, te viss izskatījās ļoti traki. Taču māju bija noskatījušas vēl citas ģimenes un man strauji nācās pieņemt lēmumu. Bija bail, sāku rēķināt, cik daudz būtu jāiegulda, līdz varēsim savest īpašumu kārtībā. Beigās nospļāvos, tobrīd dzīvoju pie vecmammas, īri maksāt citiem negribēju, piekritu, nokārtoju dokumentus un piezvanīju vīram, lai paziņotu, ka esmu nopirkusi māju,” stāsta Aija. 

Pārvācoties prom no Rīgas burzmas, dzīvē parādījās miers un klusums, kuru grūti iegūt, ja darbs saistās ar cilvēkiem. Pat neraugoties uz neziņu, cik daudz resursu būs nepieciešams, lai iegūto īpašumu savestu kārtībā, mazinājās pilsētā vienmēr klātesošā trauksme.  

Cik daudz var iegūt, cik zaudēt?

“Mans lielākais pluss, strādājot attālināti ir miers, kad neviens netraucē. Varu pilnībā pieslēgties darbiem. Un noteikti brīvība! Attālināti strādāju jau iepriekš, vēl pirms pandēmijas, un vienmēr to darīju kaut kur ārpus mājām – pludmalē, mežā teltī vai hamokā. Ja ir pieejams internets, varu strādāt jebkur,” uzsver Aija, norādot, ka arī uzņēmuma vadības pozitīvā nostāja šajā jautājumā ir no svara. Viņa stāsta, ka būt brīvam ir arī liela atbildība.

“Būt brīvam vienlaikus nozīmē arī absolūtu kontroli pašam par savu dienu un plāniem. Esmu darbaholiķe un man ir grūti apstāties. Darbs no mājām šādiem cilvēkiem var būt iznīcinošs,” Aija atklāj. Viņa stāsta, ka vēlme būt nemitīgā kontrolē par darbu var būt kaitinoša līdzcilvēkiem. “Ja vēl klāt nāk jaunības maksimālisms, kad vēlies visu izdarīt perfekti, pierādīt sevi, attīstīt savas prasmes, tad jāsaprot, ka darbs no mājām ir jāiemācās nodalīt no ikdienas dzīves. Un jāiemācās pateikt – nē.” Ja šīs lietas neiemācās, var nākties cīnīties, piemēram, ar izdegšanu.

Pašas plānota ikdiena

Aijas rīts parasti sākas ap pus deviņiem ar kafiju un dienas plāna izveidošanu. Viena no svarīgākajām iemaņām, strādājot no mājām, ir prioritāšu noteikšana. Tās iezīmē ne tikai dienas gaitu, bet arī nosprauž robežu starp ikdienas lietām un darbu. 

“Jau minēju, ka mēdzu aizstrādāties, tāpēc tādu striktu robežu man izdodas novilkt divos gadījumos. Pirmkārt, ja dienā ir ieplānots vēl kaut kas, tad zinu – man ir noteikts laiks, kad dators vienkārši jāaizver un ar atlikušajiem darbiem būs jātiek galā rīt. Otra situācija, ja mājās atbraucis vīrs. Viņš strādā ārzemēs un Latvijā ir apmēram vienu nedēļu mēnesī. Šajā laikā pēc darba katru dienu cenšamies ieplānot kādas aktivitātes.”

Aija ļoti cer, ka savā mājā varēs iekārtot atsevišķu vietu darbam. “Protams, ārā dārzā ir viegli, bet, ieraugot kādu sīkumu, kuru varētu paveikt mājās, zaudēju laiku darbam. Viss ir ofiss – virtuves galds, dīvāns, dažreiz gulta, būtībā jebkura vieta tavā mājā var būt ofiss. Tāpēc gribētos izveidot vienu vietu darbam, tas atrisinātu daudzas problēmas.”

Ikdienas rūpes jau nepazūd

Dzīvojot tik tālu prom no pilsētas, nākas saskarties arī ar ikdienišķām problēmām, piemēram, pārvietošanos. Pēkšņi vairs nevar tā vienkārši paļauties, ka kāds atvedīs, aizvedīs vai palīdzēs. Rīgā vienmēr atradās kāds, kurš palīdzēja nogādāt iepirkumu maisiņus no veikala līdz mājā, taču šajā dzīvesvietā tuvākais pārtikas veikals ir 4 kilometru attālumā.

Autovadītāja apliecības iegūšana Aijai bijis liels izaicinājums, taču dzīve piespieda pārkāpt pāri bērnībā iegūtajām bailēm. Trauksme intensīvā satiksmē saglabājas aizvien, tāpēc Rīgas dienās automašīnu viņa atstāj Ziepniekkalnā un uz centru dodas ar sabiedrisko transportu.

Savs laiks arī darbam klātienē

Obligātais biroja apmeklējums jeb, kā Aija smej, “piespiedu kārtā” tiek ieplānots reizi trīs mēnešos. Tomēr realitātē birojā viņa ir vismaz reizi mēnesī. “Tur ir plusi un mīnusi reizē. Tas ir laiks, kad daudz runāju, bet ikdienas darbi paliek neizdarīti. Protams, sarunas ar kolēģiem ir domu un ideju apmaiņa, no kuras ieguvēji ir visi.”

Aija arī atzīst, ka šajā laikā daudz ātrāk var atrisināt dažādas problēmas – “aizej pie kolēģa, apsēdies blakus un viss notiek ātri, ir rezultāts. Bet visticamāk, šajā laikā, kamēr viņš ir nodarbināts ar maniem darbiem, viņš nedara to, ko bija ieplānojis.” Satikšanās klātienē ir nepieciešama domapmaiņai un jaunu ideju radīšanai. 

Trīs Aijas padomi!

Ja apsver domu pārcelties uz viensētu nekurienes vidū, Aijai ir trīs padomi, par kuriem viņa aicina piedomāt, pirms šo soli sper.

1. “Apdomā, cik ļoti tev patīk savs darbs, ja tev nepatīk savs darbs, tu nespēsi strādāt no mājām.” Mājas nav birojs, kur apkārtējie var motivēt darīt arī tās lietas, kuras ne visai patīk, tāpēc te pastāv liela iespēja prokrastinēšanai, kas var novest pie nepadarītu un nokavētu darbu gūzmas.

2. “Parūpējies, lai darbs neienāk tavā ikdienas dzīves telpā!” Tas nozīmē apzināti nodalīt darba zonu no ikdienas dzīves telpas. Tas palīdzēs gan saglabāt labāku mentālo veselību, gan attiecības ar mājiniekiem.

3. “Izvirzi prioritātes un plāno savu laiku!” Laiks, kuru atvēli darbam, lai tiek veltīts tikai tam, veļu var izmazgāt arī pēc darba laika.